https://www.akordi.lv/song/1221-Likteneigais_Pagrizins_Uz_Vainovu_-_Par_Bandu
Nu, saļeij vusīm trejīm!
Mēs kūpā guojām vīnā školā
Mes klasē bejam pīci džeki
Mes atcerejamīs vīns par ūtru
Tikai tod, kod bejam salipušs ar prīžu sveķīm.

Vieļ pogosta školā bej banda,
Kur golvanī bej Mumins i Bulka.
Jīm pīderieja vusys meitiņys
I prūtams arī sapņu škatulka

Pīdz.:
Mumins i Bulka
Jīm uz obīm beja vīna gulta
Jīm kūpā bej salipušs austiņas
I nu reita jī cepa grauzdiņus

Mumins i Bulka,
Jīm pīderieja sapņu škatulka
I nazynu nu kuram nu jīm
Beja mopedam izkrituse bronzovuo vtulka

Jī ļubeja nūdūt vusaidu hlamu
Mēs navariejam īt caur centru
Mēs guojām uz sātu caur bamu
Lai nasatiktu pogosta bandu

Itī puiši nasabeida nū svarkas
Jī grīze arī aij autogenu
Jīm beja arī cytas svarkas
Kai atmozguot sen nūzogtū benu

Jī tagad risynoj biznesa lītas
Jī vusi ir nūlikti pī vītas
Pecka, Genka virpoj gūvēm mītus
Ontons, Griška teira kombainīm sītus

Pīcatā mes braucam ar golfu
Jōņudīnā uz veikalu pēc sīra
Raustejamīs satikt zylū fordu
Kurš bej apleimāts ar polieti lelu!
https://www.akordi.lv/song/1221-Likteneigais_Pagrizins_Uz_Vainovu_-
Где достать аудио/видео?
Не гуглится и не яндексится.

https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/ka-latviesu-valoda-pareizi-rakstams-datums-10007855
Kā latviešu valodā pareizi rakstāms datums?
Vēstulē Valsts valodas centram vaicāts: «Lūdzu paskaidrot, kā pareizi (latviski un eiropeiski) rakstāms datums. Latvijas pasts pārņēmis no krievu okupācijas laika datuma rakstību krievu stilā: datums, mēnesis, gads (97). Tāda rakstība ir arī uz speczīmogiem. Arī lielākais dienas laikraksts Diena tā raksta.

Vai tas «veido» Latvijas tēlu, vai tas ir kauna traips «tēla sejā?» Datuma rakstības tradīcijas un noteikumi nav visur vienādi - ne Eiropā, ne pasaulē. Piemēram, saīsinātais datuma pieraksts 12.04.97. Anglijā nozīmē, ka tas ir 1997.gada 12.aprīlis, bet Amerikā tas ir 1997.gada 4.decembris. Lai nerastos pārpratumi, angļu valodā, rakstot datumu, jāuzrāda mēneša nosaukums, piemēram, 4 April 1997, April 4, 1997, April 4th 1997. Latviešu valodā, atzīmējot datumu, vispirms jānorāda gada skaitlis ar četriem cipariem, aiz kura liekams punkts, tad - attiecīgā mēneša diena pēc skaita, aiz cipariem liekot punktu, pēc tam - jāraksta mēneša nosaukums. Datuma rakstīšanu māca jau skolas jaunākajās klasēs. Kā teikts Dz.Paegles Latviešu valodas mācību grāmatā 6.klasei, gada skaitli un datumu parasti raksta ar arābu cipariem, bet gadsimtu - biežāk ar romiešu cipariem. Piemēram, 1997.gada 27.aprīlis, XX gadsimts. Vārds «gads» tiek lietots ģenitīvā, bet mēneša nosaukums var būt gan nominatīvā, gan lokatīvā, piemēram, 1997.gada 27.septembris vai 1997.gada 27.septembrī. Tāds ir parastais datuma pieraksts latviešu valodā, un tas tiek saukts par tekstuālo pierakstu. Šādi rakstot datumu, vārdu «gads» un mēneša nosakumu var arī saīsināt (g., janv., febr., okt. u.tml.), izņemot tikai martu un maiju. Turklāt mēneša nosaukumu tekstuālajā pierakstā var aizstāt arī ar romiešu cipariem, piem., 1997.g. 27.IV. Taču bieži tiek lietots arī cits - tā sauktais cipariskais datuma pieraksts, kurā ar diviem cipariem vispirms tiek norādīts datums, pēc tam mēnesis un gads. Ja attiecīgais datums vai mēnesis pēc būtības atbilst tikai vienam ciparam, tad šī cipara priekšā rakstāma nulle, un aiz katras divu ciparu grupas liekams punkts, piemēram, 27.04.97. Tādējādi šeit atzīmēts 1997.gada 27.aprīlis. V.Skujiņas grāmatā Valsts valodas prasmei lietvedības dokumentos (Rīga, 1993.), kurā ir akceptēta šāda datuma rakstība, norādīts, ka gada skaitlis sakarā ar tuvojošos gadsimta miju arhīva glabāšanā nododamajos dokumentos jāraksta nesaīsināti: 27.04.1997. Cipariskajā pierakstā nav pieļaujama jaukta laika vienību secība (piemēram, ar mēneša skaitli beigās) un nav vēlams tekstuālā un cipariskā pieraksta apvienojums, piem., 1997.g. 5.03. Mūsu valstī datuma pierakstu oficiāli reglamentē Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumi, kurus 1996.gada 23. aprīlī izdevis LR MK.

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/latvijas-bagatiba-valodas-dialekti-un-izloksnes.a338808/

Latviešu valoda mums ir viena, un Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā latviešu valodai ir arī valsts valodas statuss. Lai gan tauta maza, valoda mums ir īpaši bagāta. Valodas dialektu un izlokšņu paveidi mērāmi vairākos simtos.
"Labvakar! Mani sauc Daira Vēvere, un es ir no Piltenes. Un es runā lībiskā dialekta Piltenes izloksnē. Es Latvijai un latviešu tautai novēl, lai tā vēl daudz gadus saglabā savu nacionālo bagātību – izloksnes un dialekts. Tieši dialekti veido mūsu nacionālo identitāti."

Valodniece Daira Vēvere lepojas, ka nāk no Piltenes, un uzsver, vienīgi kurzemniekiem raksturīgi, izrunājot vārdus, noraut galotnes. Kurzemnieki esot taupīgi, un viņiem patīkot runāt īsi. Mēdz arī nešķirot vārdu dzimtes. Biežāk lieto vārdus vīriešu, nevis sieviešu dzimtē. Lai gan Latvijā oficiālā valsts valoda ir latviešu literārā valoda, ko izsenis lieto Zemgalē, valsts svētku mēnesī Latviešu valodas aģentūra īpaši godina arī dialektus un izloksnes, kuru paveidi mērāmi vairākos simtos.

"Latviešu valoda vispār ir ļoti bagāta valoda. Kā ir teikusi tulkotāja Dace Meiere – ja jums šķiet, ka latviešu valodā nav kāda vārda, tā ir jūsu problēma," stāstīja Latviešu valodas aģentūras projektu vadītāja Velga Līcīte-Meldere.

Tiesa, cik vārdu ir latviešu valodā, pat aģentūrā neņemas spriest. Ir tik daudz apvidvārdu un vecvārdu, par kuriem ikdienā piemirsts. Rūpēties un izkopt savu valodu, mācīt to iebraucējiem, tas ir valodnieku vēlējums valsts dzimšanas dienā.

"Tas ir mūsu pienākums pret cilvēkiem, kas cīnījās par mūsu brīvību, kas izcīnīja paši savu zemi. Mums ir pašiem sava valsts, pašiem sava neatkarība. Tas ir mūsu pienākums - Latvijā runāt latviešu valodā," uzsvēra Līcīte-Meldere.

Īpaši izceļama ir arī latgaliešu rakstība un izruna. Latgaliešu izrunai raksturīgās iezīmes var sastapt arī Vidzemes augšpusē, pastāstīja Latvijas Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, doktore Anna Stafecka. Viņa sveica visus svētkos, sakot, - ja būs stiprs savs novads, sava izloksne un sava valoda, tad būs stipra arī Latvija.

Latviešu valodas veidošanās process sākās 10. līdz 12. gadsimtā, un latviešu valoda ir dzīvāka par dzīvu arī mūsdienās. Patlaban valsts valodā runā gandrīz divi miljoni iedzīvotāju

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/levita-parsteigums-nacijai--jaunvardu-birums-ka-to-verte-valodnieki.a341887/

“Valodas jaunrade ir katra cilvēka uzdevums, un es arī labprāt to daru, es saskaitīju kopā, esmu kādus 12 jaunvārdus radījis, kas ir iegājušies latviešu valodā. Mums ir jābagātina mūsu valoda, mūsu valodas konstrukcija dod mums iespēju radīt jaunvārdus. Domai attīstoties, ir jāatrod jauni vārdi, kas apraksta šo domu. Un vienvērtīgs ir viens no tiem. Es domāju, ka tas ieiesies, un tas ir - visi ir vienlīdz vērtīgi. Tātad vienvērtīgi,” tā intervijā LTV stāstīja prezidents.

Literatūrzinātniece, valodniece, publiciste Janīna Kursīte-Pakule, tagad Saeimas deputāte, savulaik bijusi arī Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne, raidījumam atzina, ka šādi jaunvārdi “bagātina valodu un, redz, - ir par ko padomāt [..] tiem, kas klausās runu. Tātad tā runa nav bijusi būvēta uz vārdiskiem štampiem, stereotipiem, uz klišejām”.

Arī Latviešu valodas un literatūras skolotāja Āgenskalna Valsts ģimnāzijā Iveta Ratinīka, arī dzejniece un pētniece un šobrīd arī Rīgas domes deputāte, piekrīt, ka Levita uzrunas ir valodas ziņā bagātas.

Turpinātība

“Turpinātība ir labs veids, kā rakstīt ilgtspēju un raksturot ilgtspēju un šādus jēdzienus,” sprieda Ratinīka.

“Turpinātība ir process, turpinājums ir - būs turpinājums, nebūs turpinājums un tā ir darbība. Tā kā, manuprāt, nav slikti. Un vispār ārzemju latvieši daudz vairāk domā, kā aizstāt svešvārdus ar latviskiem vārdiem - visu cieņu,” sacīja Janīna Kursīte-Pakule.

Atjaunotne, sākotne un likteņkopība

“''Atjaunotne'' ir jau [iepriekšējā] gadsimta sākumā tekstos lietots vārds, un sākotne arī. Tad es neredzu tur nekādu problēmu. Likteņkopība vispār izklausās pēc 19. gadsimta vārda. Bet arī tur nav saskatāms nekas tāds, kam tur nevajadzētu būt,” atzina Ratinīka.

“Likteņkopības” vietā var teikt kopīgs liktenis, bet “mēs bieži sakām, kāpēc viņš vai viņa lieto tieši to vārdu. Bet kāpēc ne?” jautāja Kursīte-Pakule.

“''Atjaunotne'' ir retāks vārds, un tas nāk no Raiņa. ''Dagdas skiču burtnīcās'' tas tiek lietots pilnā mērā. ''Sākotne'' vispār nav rets vārds, tas tiek lietots ļoti spilgti, lai iekļautu divas vārda nozīmes “sākums” un “izcelsme”, un tāpēc filoloģiskajos pētījumos tas ir diezgan normāls - es pat teiktu gandrīz vai termina statusā, jo tiek lietots ļoti ļoti bieži,” savukārt norādīja Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, pēc izglītības valodniece, filoloģijas doktore, savulaik bijusi arī latviešu valodas un literatūras pasniedzēja.

Vienvērtīgs

“Diez vai ikdienā mēs runāsim tā - atjaunotne un sākotne. Tas ir “augstā stila” vārds.. bet no prezidenta runas gan man vairāki cilvēki jautāja, ko tas nozīmē - “vienvērtīgs”, atklāja Kursīte-Pakule.

“Tad gan man bija jāpadomā, un tas laikam ienācis, burtiski tulkojot no vācu valodas, jo mēs sakām “līdzvērtīgs”. Un, manuprāt, šeit nav vainas vārdam “līdzvērtīgs” un gan jau “līdzvērtīgs” nostāsies līdzvērtīgi blakus “vienvērtīgam”, jo pie tā mēs esam pieraduši. [..] Līdzvērtīgs - salīdzināms, bet vienvērtīgs… Es tā saprastu, ka vienvērtīgs ir viens pret vienu,” skaidroja Kursīte-Pakule.

“Un vienvērtīgs ir katrs cilvēks vienādi vērtīgs, tā, manuprāt, ir pati būtiskākā ideja, ko pateikt valsts vīra runā,” piebilda Ratinīka.

Bet Šuplinska atzina, ka tieši šo vārdu “līdz galam, godīgi sakot, nemaz neuztvēra”. “Vienvērtība”, varbūt - unikāla vērtība, varbūt vienāda vērtība? Kas tur īsti domāts? Un arī tagad, es pārbaudīju vārdnīcā - izrādās, nekas jauns - vienvērtīgs, līdzvērtīgs - ir latviešu literārajā valodā jau sen ir iekļauts, norādīja ministre.

Valstsgriba

“Īstenībā tiešām salīdzināju, un vārdnīcā pašlaik nav tikai viena vārda, un tas ir “valstsgriba”,” pastāstīja Šuplinska

“Kas ir “valstsgriba”? Valstsgriba ir katra indivīda apņemšanās, pirmkārt, būt valstī, saprast, ka tā ir neatkarīga valsts, un treškārt - būt atbildīgam par to. Tā ir atbildība un arī tāda lepnuma un cieņas izrādīšana reizē,” skaidroja ministre.

Slengi un jaunvārdi bijuši vienmēr

Levitam vieni vārdi, bet pavisam citi latviešu valodā ienāk līdz ar jauno paaudzi, kurā, protams, mūsdienās dominē angļu valoda, turklāt nereti angļu slengs. Bet viens no jaunās paaudzes elkiem Jānis Krīvēns, apvienības “Singapūras satīns” dalībnieks un podkāsta “Pēdējā pilīte” veidotājs, mierināja, ka “formāli un dažādos saviesīgākos pasākumos, saviesīgākās runās vai kaut vai literārajā valodā neviens tā nerunā. Un neviens to nedarīs. Tā ir vienkārši sarunvaloda savā starpā, kura ir iegājusies, un no tā nevajag šausmināties. Es domāju, ka pēc gadiem 40 mums varbūt būs kaut kādi ķīniešu slengi, kad mēs būsim tādā informācijas burbulī. Varbūt, es nezinu, tā ir mana prognoze.”

Lai latviešu valoda nenoslīktu anglicismos un svešvārdos, ir īpaša Terminoloģijas komisija, kas cenšas tos latviskot oficiāli, un ir arī Valsts valodas ekspertu komisija, kas iesaka, kā labāk lietot kādu vārdu. Un tā tas bijis vienmēr, un pirmajā brīdī latviskotie vārdi ne vienmēr ir tikuši uztverti ar sajūsmu.

Ir tāds ļoti jauks piemērs - 1922. gadā pirmā terminoloģijas komisija apstiprināja trīs vārdus, ko visvairāk kritizēja - spuldze, caurule un mēģene.

Un ne vienmēr ir arī tā - kā komisija nolēma, tā tauta arī runā. Piemēram, jau 2016. gadā Valsts valodas ekspertu komisija nolēma, ka vārdam ''brunch'' (branč) atbilsme latviešu valodā ir ''vēlbrokastis'', bet branči joprojām ir. Un tāpat savu dzīvi dzīvo “vrapi”, lai gan latviski, kā nolemts 2015. gadā, būtu labāk teikt ''tīteņi''.

I

https://www.vestnesis.lv/ta/id/80779

Čiulis un čangalis: ikdienas stereotipi

LU Filoloģijas fakultātes dekāne, LZA akadēmiķe prof. Janīna Kursīte:

Nedaudz no stereotipu vēstures. Vaicāti, ko nozīmē čiulis un čangalis, cilvēki parasti vai nu stāsta, kuru novadu ļaudis ar kuru no šiem apzīmējumiem domāti, vai arī saka: “Kō nūsauca myus par čangaļim, tō mes jūs par čiuļim.” Šodien visā Latvijā pārsvarā lieto formu čiuļi, agrāk tā nelatgaliešus sauca tikai Latgalē, ārpus tās teica ķūļi. — ”Vārds “ķūļi” kā palamas vārds pazīstams visā Latvijā. /../ Piebalgas, Smiltenes, Mazsalacas, Valmieras un Rūjienas pagastu iedzīvotāji ir “ķūļi”, bet Lutriņu, Skrundas, Rendas, Kuldīgas pagastos mīt tāmnieki.” (Pārkārtotais valsts vēstures muzejs // Latvijas Saule, 1928, nr.69–72, 763–764)

Varētu domāt, ka čiulis tas pats vien fonētiski modificēts kūlis (latgal. — ierobežotā, šaurā aplocē ap Vārkavu čiuļs, no senākas formas ķiuļs), resp., nopļautas labības kopa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka čangaļi, tāpat kā čagas, agrāk apzīmēja pabiras, kas rodas, graudus attīrot, vai precīzāk tas apvalks, kas ietver graudus. — “Kad ušņota labība un čangaļos nav graudu, tad čangaļus sagrūž pie pelavām.” Tātad it kā abas palamas patapinātas no senāk tik svarīgās labības novākšanas jomas.

Par to, ka čangalis ir ne tikai graudu attīrīšanas rezultātā radušās pabiras, bet arī latgaliešu palama, uzzinām ne no K.Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcas, bet gan tikai no tās papildinājumiem, ko veidojuši J.Endzelīns un E.Hauzenberga (J.Endzelīns, E.Hauzenberga. Papildinājumi un labojumi K.Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai, 1.sēj., R., 1934–1938, 285). Čangalim radniecīgs ir arī vārds čanga, kas, šķiet, vēl precīzāk izsaka to slēpto nozīmi, ko ielika vidzemnieks vai kurzemnieks, nosaucot latgalieti par čangali. — ”Čanga — cilvēks, kas maisa ēdienu..”: — ”Es ar tādiem čangām kopā neēdu.” (J.Endzelīns, E.Hauzenberga, turpat, 284). No jaunākām vārdnīcām tikai A.Reķēnas “Kalupes izloksnes vārdnīcā” (1.sēj., R., 1998, 222.lpp.) ir sniegts šķirklis čangalis — niev. latgalietis (”Čangaļs i čiuļs naskot bie, tagat visi vīnōdi.” — op.cit., 222). Jāpiezīmē, ka Reķēnas vārdnīcā ir gan šķirklis čangalis, bet apiets čiulis. Savukārt E.Kagaines un S.Raģes “Ērģemes izloksnes vārdnīcā” (I–III, 1977–1983) šķirkļu sarakstā nav ne čangaļa, ne čiuļa, tāpat arī kolektīvajā “Latviešu literārās valodas vārdnīcā”. Šie vārdi neietilpa sterilajā padomjlaika literārās valodas leksikonā, ne arī apvidvārdu vārdnīcā. Jautāta par to, valodniece Elga Kagaine teica: “Ne par visu ienācis prātā izprasīt teicējus. Taču zināmi šie abi vārdi Ērģemes pusē ir gan.”

Attiecībā uz čiulis/ķūlis jeb kūlis tā nav vienīgā un, šķiet, nebūt ne galvenā no iespējamajām nozīmēm. Ķūlis ir priekšējais šķēlums vīriešu biksēm (E.Kagaine, S.Raģe, ibid., 2.sēj., R., 1978, 173), arī: līks koks ripu sišanas spēlei (K.Mīlenbahs. Latviešu valodas vārdnīca, 2.sēj., 1925–1927, 393.lpp.), arī — gurns nelieliem dzīvniekiem, kā zaķim, vistai (Latviešu literārās valodas vārdnīca, 4.sēj., R., 1980, 550.lpp.). K.Mīlenbahs nozīmju vidū min arī, ka par ķūli agrāk saukts lempīgs, rupjš, neaudzināts, savāds, jocīgs cilvēks (K.Mīlenbahs, ibid, 393.lpp.). Ar vārdu sakot, neviena no nozīmēm nenorāda uz kādu izcilību, bet apzīmē savādo, jocīgo, līko, nelielo, vaļējo u.tml.

Kā šie divi stereotipi visspilgtāk izpaužas? Šķiet, ka raksturā un valodā, tāpēc par šiem diviem komponentiem nedaudz sīkāk.

Raksturs. Pirms ne pārāk ilga laika visai izglītotu cilvēku pulciņā no visnotaļ cienījama vīra mutes izdzirdu: “Tas tāds čangālisms”. To viņš par kādu ačgārnu darbošanos teica. Varbūt sāpīgi, bet trāpīgi. Taču visspilgtākais piemērs tādai ačgārnai čangaļiem it kā piemītošai darbībai atrodams literatūrā, tas ir, kā čangaļi brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos” skaitījās: “Čangalieši, atšķiraties savrup!” Visi čangalieši atšķīrās nost un sastājās gandrīz rindā. Tiesas vīrs sāka skaitīt, rādīdams vispirms ar pirkstu uz sevi un sacīdams: “Es,” tad pa kārtai uz citiem, “viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi.” — Nečangalis Oliņš čangaļus pamāca lēnā, nosvērtā balsī, nečangalis Bisars kliedz iz kakta čangaļiem virsū, lai gan nemaz nezina, par ko īsti strīds ir, bet nečangalis Prātnieks vēsā mierā, pielikdams katram čangalim roku pie krūtīm, viņus beidzot izskaita.

Latgaliešu kreisas orientācijas dzejnieks Seimaņs Putāns (1892–1969) bija iecienījis parakstīties ar dažādiem izaicinošiem pseidonīmiem, kā Apmōneitais, Apsmītais, Dryumais dzejnīks, Vīntuļais dzejnīks, Valna mōceklis, to vidū arī ar pseidonīmu Čangalāns. Pseidonīms Čivlis nav konstatēts, toties sastopams uzvārds Čivlis. Īpatnējākais tas, ka šāds uzvārds bieži pieder latgaliešiem, piemēram, rakstniece Antoņina Lauzineica (1905–1994) 1927.gadā apprecējās ar Viļānu pilsētas pašvaldības darbinieku Jezupu Čivli un tālāk savus darbus parakstīja vīra uzvārdā Čivle. Iespējams, ka sākotnēji tā bijusi vienkārši palama.

Valoda. Čangalis ir lielā mērā čangalis tāpēc, ka viņa valoda atšķiras gan leksikā, gan izrunā, ja ne šajos komponentos, tad vismaz lauztajās intonācijās. Čangaļi latviešu literāro valodu un arī vidzemnieku u.c. izloksnes sauca par čiuļu vai arī baltiešu valodu (‘runōt pa baltyskam’ vai ‘runōt pa čiuliskam’). Izrunas savādības radījušas tautā daudzas anekdotes un nostāstus. Diezgan daudz anekdošu ir par gribalviešiem Varakļānu novadā. Gribalvieši mušas saucot ‘myusas’. Un kādā anekdotē gribalvietis vasarā sadomā nopirkt mušpapīru, ieiet aptiekā un prasa provizoram čiulim: “Voi pi teve ira myusu papeiri?” Provizors to saprot kā “Vai pie tevis ir mūsu papīri?” un atbild: “Pi maņa to nav jyusu papeiru, bet lobōk pavaicoj munai sīvai!” (Latgaļu folklora, 1968, 57)

Tāda pasmiešanās par izrunas savādībām ir asprātīgāka vai neasprātīgāka un parasti ne pie kādām dziļāk nepatīkamām konsekvencēm nenoved, bet ir gadījies, ka tīši skaļā balsī un droši vien attiecīgā intonācijā izrunāts čangalis tāds vai čiulis tāds, var novest pie visai dramatiskām sekām. Kādā no Vidzemes ciemiem pērn znots nogalinājis sievasmāti. Viņa paskaidrojumā policijai rakstīts: “Es sievasmāti neieredzēju, turklāt tajā vakarā, kad mēs kārtējo reizi strīdējāmies, viņa mani nosauca par “čangaļu kirzavnieku”. Tas ļoti ķērās pie sirds, tāpēc aizgāju pēc šaujamā un viņu nošāvu.” (Vakara Ziņas, 2002.31.08. /Runa ir par Aizkraukles raj. Staburagā Dūju mājās dzīvojošo Voldemāru Ļebedevu.)

Ne čangalis, ne neitrālākais apzīmējums — latgalietis — nav atsevišķa tautība, bet kaut kas, ja tā var teikt, uz to pusi gan. Par to liecina kaut vai Rīgas Latgaliešu kultūras biedrība, kas ietilpst Latvijas kultūras minoritāšu biedrību sarakstā. Par to liecina arī dažs labs precību sludinājums, kā piemēram šis: “Ūdensvīrs (55 g., 186 cm; 110 kg), neož pēc alkohola, vēlas satikt saimniecisku, slaidu, simpātisku latgalieti 45–55 g. Materiālais stāvoklis, tautība nav svarīgi, vēlams Auns, Svari. Atbildēs vēstulei ar foto. Iemetējām, inteliģentēm un žandarmērijas skolas absolventēm — netraucēt.” (pārpublicēts Sludeklīšos // Mēs. Neatkarīgās Rīta Avīzes Pielikums, 2003.20.09.)

Čangalis — čiulis pamatā ir sensenais pasaules iedalījums un uztvērums divpretstatos. Kaimiņu novadi allaž apdziedāja un apsmēja viens otru gan par ģērbšanos, gan par ēdieniem, īpaši, ja atšķīrās konfesionāli, kā, piemēram, alsundznieki un ēdolnieki Kurzemē. Īpašs izsmiekla un nodalījuma objekts ir izlokšņu savdabības. Tā Preiļu rajonā kalupiešus no vārkaviešiem šķīra Dubnas upe, bet vēl vairāk tas, ka vārkavieši teica kačs, začs, kalupieši — kaķis, zaķis. Tas ir bijis par iemeslu daudziem jociņiem un apdziedāšanās dziesmām, piemēram:

Kolupīši, Dīva goni,

Dīvs atnesja boltu maizi;

Vōrkavīši, valna bārni,

Valns atnesja sakoltušu rupucīti.

Tdz 57134

Nav grūti pateikt, kura ciema ļaudis šo dziesmiņu sacerējuši. Savējie ir Dieva bērni, svešie ir Velna bērni un līdz ar to tādi, kas visu dara ačgārni.

Arī literārās valodas kā pareizās un izlokšņu kā nepareizās valodas pretstatījums nāk no šī senā priekšstata. Bet arī izlokšņu nesēju vidū: “Mēs jau runājam tīri, tur tie aiz upes gan runā nepareizi un jocīgi.”

Tam pamatā, kā jau tika teikts, ir pasaules divdalījums. Neviena realitāte nepārstāv veselumu, bet tikai pusi: ja ir zeme, ir arī debesis. Ja mēs sevi uzlūkojam par Dieva bērniem, tad kaut kur noteikti ir Velna bērni. Tā arī čiuļa stereotipā vairāk dominē racionālais — darbībā un domāšanas veidā, čangaļa stereotipā — iracionālais, kaut katrs otra acīs ir tas nepareizais, lempīgais, savādais un svešais. Filozofs Augusts Milts kā vienu no būtiskākajām atšķirībām min, ka latgaliešiem, salīdzinot ar pārējo novadu latviešiem, esot izteiktāks labās smadzeņu puslodes pārsvars par kreiso (Latgalīšu raksturs // Katoļu Dzeive, 1996, Nr.3–4). Te varbūt daļēji (ja tā ir, bet vai tā ir?) arī slēpjas latgaliešu iracionālums, reliģiozitāte, lielā sentimentalitāte, bet vienlaikus arī īpatnais humors, kas no malas bieži izskatās parupjš. 1999.gadā ābeču krājējs Jurs Cibuļs kopā ar Juoni Ločmeli izdeva latgaliešu humora krājumu “Īdzer veina, lai dzeive ira feina”. Izglītotākie čangaļi alias latgalieši teica, ka tas viss par rupju, pārāk maz smalkjūtības. Par čiuļiem ir nerunāsim, labi, ka neprot latgaliski lasīt. Krājumā ir sadaļa “Latgalīši Čyulejā i čiuļi Latgaliē”. Ievērojiet, čiuļi un latgaļi, bet ne čangaļi. Ir tomēr arī sadaļa, kur labi pārstāvēti abi — “Čangaļs Sprukuļs i čyuļs Škibrics”. Pastāstā “Kuozas Latgalē” ir raksturīgas rindas: ”Pi čiuļu i jūku navā, na tuo kuo pi myusu. Kas par jūkīm, kas par smīklym! Čiuļi sied, gembu atkārušs. A pi myusu kuo bišu kūzulā šumej da gamanej. Sābru Ontons nūgiva kačīti, apzīde jam asti ai degti i dalaide spičku..”(ibid., 21.lpp.) — Visai pasmags humors, lai neteiktu vairāk.

Un tomēr — lai dzīvo čangaļi un čiuļi! Šis brīžam varbūt aizvainojošais, bet pārsvarā gadījumu tomēr ieinteresējošais viena sadalījums divos, pretstatījums mums palīdz noturēties līdzsvarā, samērot racionālo ar iracionālo, rīcību ar sapņošanu, humoru ar nopietnību un varbūt pat zemes lietas ar debesu lietām.

Referāts Barondienas konferencē 2003. gada 31. oktobrī

https://www.youtube.com/watch?v=zx3p0SlNERE

Es gāju par tālu,
Es liku lietā visu savu arsenālu,
Tu nāci man līdzi,
Kaut zināji, šis ceļš mūs ved uz zemestrīci,
Visplanākais ledus,
Mums zem kājām likās taka bitēm medus,
Bet salkanās filmās,
Apgalvo, tas ļoti dārgi maksās

Piedz. (2×)
Es zinu, mēs abi jūtam, ka krītam,
Bet ir tik labi būt kopā līdz rītam

No viens otra lūpām,
Skatoties uz tām, mēs lēnām prātā jūkam,
Kā mūki no grēka,
Baidijāmies paši sava gribasspēka,
Vai ir jau par vēlu?
Vai varam pagūt visu glābt ar kādu melu?
Salkanās filmās
Apgalvo, tas ļoti dārgi maksās.

Piedz. (2×)

Es zinu, mēs abi jūtam, ka krītam,
Bet ir tik labi būt kopā līdz rītam

Un viss, kas tāls, šķiet pēkšņi tuvs,
Kas bija tuvs, šķiet kā bez sāls (2×)

Piedz. (2×)

Es zinu, mēs abi jūtam, ka krītam,
Bet ir tik labi būt kopā līdz rītam

Es gāju par tālu,
Es liku visu savu arsenālu

Ceru, ka šis kādam, kas nezina dziesmas tekstu, noderēs, lai varētu dziedāt līdzi bez problēmām :)